Detalizēta informācija

Dzimis 1825. gada 2. decembrī "Vecjunkuros" rentnieka un vēlākā Ārlavas draudzes mācītāja palīga Mārtiņa Valdemāra un viņa sievas Marijas ģimenē. Vecākiem bijuši desmit bērni, no kuriem septiņi miruši līdz 15 gadu vecumam. Vecākais brālis Johans Heinrihs (Indriķis) Voldemārs (1819—1880) bija pārvācojies vēsturnieks un arhivārs, bet māsa Marija Medinska-Valdemāre (1830—1887) — rakstniece. Jau piecu gadu vecumā K. Valdemārs iemācījās lasīt. Pēc Lubezeres skolas beigšanas (1840) viņš strādāja Sasmakā (tagadējā Valdemārpils) par skolotāju, pēc tam Rundālē par pagasta skrīvera palīgu, vēlāk Lielberstelē un Ēdolē par skrīveri.

1848. gada 23. aprīlī (pēc vecā stila 11. aprīlī) Ēdolē K. Valdemārs dibināja pirmo latviešu bibliotēku, kas sākumā atradās Ēdoles baznīcā, bet pēc tam K. Valdemāra mājās. Pirmajā gadā tika saziedoti ap 70 rubļu, kas ļāva iegādāties ap 200 grāmatu, kuras izdeva zemniekiem lasīšanai. Valdemārs zemniekus pulcināja uz dažādām pārrunām. Ēdolē viņš arī izveidoja jauniešu grupu — “Baltijas jūras izsmelšanas biedrība” (1847—1848).

1849. gadā, 24 gadu vecumā Valdemārs gribēja iestāties Liepājas augstākajā apriņķa skolā, bet viņu neuzņēma.Tad viņš vērsās pie toreizēja Baltijas ģenerālgubernatora Suvorova, kurš atbalstīja viņa vēlēšanos un viņš iekļuva skolā. Liepājā sāka literāro darbību, izdodot grāmatu "300 stāsti" (1853) un rakstot dzeju gan latviešu, gan vācu valodā. Beidzis mācības Liepājas apriņķa skolā (1854), viņš studēja ekonomiku (tolaik sauktu par "kamerālzinātni"), tautsaimniecības organizāciju un valststiesības Tērbatas Universitātē. Tērbatā izveidoja studentu kopu “Tērbatas latviešu vakari” (1855–1857), publiski uzsvēra savu latviešu tautību pretim tiem studentiem, kuri sarāva sakarus ar savu tautu un uzskatīja savu izcelšanos no latviešiem par kaunu.  Latviešu vakaru dalībniekos bija Juris Alunāns un Krišjānis Barons, un arī medicīnas students Jānis Jurjāns (vēlāk ārsts Vecpiebalgā) un teoloģijas students Zakranovičs (vēlāk mācītājs Lielaucē).

Kādu laiku viņš darbojās vāciskajās studentu korporācijās “Curonia” un “Fraternitas Academica Dorpatensis”,  bet vēlāk ieņēma noraidošu nostāju pret studentu korporācijām, atteicās pieņemt latviešu studentu korporācijas “Lettonia” filistra statusu.

Studiju gados K. Valdemārs publicēja Dundagas mācītāja F. Bankava 1721. gadā sacerēto dzejojumu vācu valodā par Dundagu (Dondangen) ar savām piezīmēm par folkloras materiāla vākšanas nozīmi (Das Inland, 1855, 14-16) un no 1856. gada laikrakstā "Mājas Viesis" krievu un vācu presē rakstus par dabas zinātnēm. 1856. gada 5. novembrī tapa pirmā K. Valdemāra publikācija latviešu valodā — "Ziņa par jaunām grāmatām" laikrakstā "Mājas Viesis".

Pēc Tērbatas Universitātes beigšanas (1858) strādāja Sanktpēterburgā, kur kļuva par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas laikraksta St. Petersburgische Zeitung redaktora palīgu un Finanšu ministrijas ierēdni Nodokļu dzēšanas komisijā. Ar rakstiem par jūrskolu veidošanas nepieciešamību (Das Inland, 1857, 18-19) un brošūru Ueber die Heranziehung der Letten und Esten zum Seewesen ("Par latviešu un igauņu piesaistīšanu jūrniecībai..", Tērbatā, 1857) jaunais ierēdnis pievērsa sev Krievijas flotes ģenerāladmirāļa un jūrlietu ministra lielkņaza Konstantīna Nikolajeviča (Константин Николаевич; 1827–1892) – ķeizara Aleksandra II brāļa – uzmanību. Viņš lūdza savam tuvākajam palīgam Aleksandram Golovņinam (Головнин; 1821–1886) savākt ziņas par tirdzniecības flotes attīstībai veltīto rakstu autoru. A. Golovņins tolaik nebija personiski pazīstams ar K. Valdemāru, bet bija visai pārsteigts par savākto informāciju un ieteica Konstantīnam Nikolajevičam publicēt trīs Valdemāra brošūras žurnālā "Morskoj Sborņik (“Морской сборник”). Ar savu tālāko darbību jūrniecības attīstīšanā Valdemārs ieguva lielkņaza Konstantīna labvēlību un ietekmēja jūrniecības attīstību Krievijas impērijā un Baltijas piekrastē.

1862. gadā viņš Leipcigā publicēja anonīmu brošūru Baltische, namentlich livländische Bauernzustände ("Baltijas, īpaši Vidzemes zemnieku stāvoklis"), kur atzinīgi novērtēja G. Merķeļa paveikto un vērsās pret zemnieku beztiesisko stāvokli. No 1862. līdz 1865. gadam viņš bija "Pēterburgas Avīžu" izdevējs (sākumā cenzors un faktiski arī galvenais redaktors). 1864. gadā K. Valdemārs nodibināja pirmo latviešu jūrskolu Ainažos kā rezultātu saviem pētījumiem ekonomikā, kuros viņš galvenokārt pievērsās jūrniecības nozarei un tās attīstīšanai. Kopā pēc viņa iniciatīvas Krievijas Impērijā tika izveidota 41 jūrskola, ieskaitot 11 Vidzemes un Kurzemes guberņu robežās. Kā Jūrlietu ministrijas ierēdnis viņš ierosināja pieņemt Krievijas jūrskolu likumu un izstrādāja tā projektu (1867). Bija viens no Ķeizariskās Krievu tirdzniecības un kuģniecības veicināšanas biedrības dibinātājiem, ilggadējs biedrības sekretārs un vēlāk tās žurnāla redaktors (1873–1891).

1865. gadā pret Valdemāru sāka kriminālizmeklēšanu un tiesas procesu t.s. Novgorodas lietā (Valdemārs bija ierosinājis latviešus iepirkt zemi Novgorodas apkārtnē, ja viņi to nevarēja izdarīt Baltijā, taču pasākums izrādījās nesekmīgs), kā rezultātā viņš zaudēja visus ietaupījumus un uz laiku tālākas karjeras iespējas. Lai izvairītos no kreditoriem (manta tika apķīlāta un pārdota izsolē) un rastu darba iespējas, 1867. gadā Valdemārs pārcēlās no Sanktpēterburgas uz dzīvi Maskavā, kur sākumā dzīvoja lielā trūkumā, nodarbojās ar publicistiku, rakstīja krievu konservatīvajiem laikrakstiem, veidoja latviešu-krievu-vācu valodu vārdnīcu, vēlāk atkal pievērsās jūrniecības un ekonomikas jautājumiem. Pēc K. Valdemāra ierosinājuma Fricis Brīvzemnieks Maskavā sāka organizēt Maskavas latviešu lasāmos vakarus, no kuriem vēlāk izauga latviešu trešā vecākā akadēmiskā mūža organizācija — akadēmiskā vienība "Austrums". 1873. gadā pēc Valdemāra ierosinājuma Krievijā nodibināja pirmo jūrniecības attīstības biedrību, kurā Valdemārs sāka strādāt par pastāvīgo sekretāru, kaut arī faktiski veica pētījumus jūrniecības ekonomikā, tajā skaitā pēc krievu valdības pasūtījuma. Līdz ar to 1870. gados ģimenes materiālais stāvoklis atkal uzlabojās.

Krišjānis Valdemārs miris 1891. gada 7. decembrī Maskavā, apbedīts Lielajos kapos Rīgā.