Jelgavas novads atbilstoši tagadējai administratīvajai teritorijai tika izveidots 2009. gadā Latvijas teritoriālās reformas ietvaros. Līdz tam kopš 1967. gada Jelgavas novada teritorija ietilpa Jelgavas rajona pārvaldībā kopā ar Ozolnieku novadu. Jelgavas novads ir viena no retajām pašvaldībām, kuras administratīvais centrs atrodas pilsētā – Jelgavā, kaut arī pilsētas pašvaldība ir atsevišķa administratīvā vienība. Administratīvais centrs saglabāts kopš vēsturiskā Jelgavas rajona pastāvēšanas.

Par senāko cilvēku dzīvi un darbību Jelgavas novada teritorijā liecina akmens laikmeta - mezolīta (9.g.t.beigas - 4.g.t.vidus pirms Kristus dz.) savrūpatradumi Lielupes labajā krastā pie Kalnciema sapropeļa slānī 8 metru dziļumā. Vairums arheologu uzskata, ka senākie iedzīvotāji bijuši somugru priekšteči. 2.g.t. pirms Kristus dz. no dienvidiem Jelgavas novada teritorijā ienākuši balti, kuri, savukārt, bija seno zemgaļu senči. Par zemgaļu materiālo un garīgo kultūru mūsu rajona teritorijā stāsta arheoloģijas pieminekļi - 4 pilskalni, 17 apmetņu un 27 senkapu vietas. XIII gadsimtā zemgaļi varonīgi cīnījās pret Zobenbrāļu, vēlāk Livonijas ordeni, Rīgas virsbīskapiju un Rīgas Domkapitulu. 1287.gadā martā pie Garozas zemgaļi sakāva Livonijas ordeņa spēkus. 1290.gadā krita pēdējā zemgaļu nocietinātā vieta Sidrabe.

XV-XVI gadsimtā Jelgavas novada teritorijā radās pirmās muižas - Zaļā, Vilces, Sesavas, Blankenfeldes, Lielvircavas, Mazvircavas, Oglaines, Vircavas, Līvbērzes u.c. XV gadsimtā Zaļajā muižā pastāvējusi katoļu kapela ordeņa brāļiem, bet 1509.gadā vēstures avotos minēta Heinriha baznīca Lielvircavas novadā. Ar Kurzemes un Zemgales hercogu un vietējo muižnieku gādību XVI - XVIII gadsimtā cēla vairākas luterāņu draudzes baznīcas - Salgalē, Vircavā, Zaļajā muižā, Sesavā un Līvbērzē.

Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba valdīšanas gados (1642.-1682.) Jelgavas novada teritorijā ierīko un sāk strādāt ķieģeļu un dakstiņu cepļi, kaļķu cepļi, dzelzs un stikla cepļi, spirta, etiķa un ziepju vārītavas, auda linaudeklu un buru audumu, izgatavoja tapetes un pulveri medību un uguņošanas vajadzībām. Saražoto produkciju patērēja uz vietas un pa kuģojamām upēm izveda uz Rīgu, Lietuvu u.c. Zināms, ka zaļās zemnieki devās līdzi hercogam Jēkabam uz kolonijām - Tobago un Gambiju.

1920.gadā nodibina Jelgavas apriņķa padomi un pagastu valdes. Agrārās reformas rezultātā daudzi zemnieki saņēma zemes un dibināja jaunsaimniecības. 1935.gadā Jelgavas apriņķa teritorijā ir 41 pagasts ar 351960 ha zemes, ieskaitot 82227 ha mežu, bet iedzīvotāju skaits - 64499.

Izveidojās 4327 jaunsaimniecības un pastāvēja 3958 vecsaimniecības, bet kopā apriņķī reģistrētas 10884 viensētas. 1921.gadā izvedoja Jelgavas apriņķī agronomisko nodaļu, lai atjaunotu lauksaimniecisko ražošanu. Cukurbiešu kultūras attīstību sekmēja Jelgavas cukurfabrikas atklāšana 1926.gadā.

Otrais pasaules karš daudzviet izposta Jelgavas apriņķa teritoriju. 1941.-1949.gada masu deportācijās uz PSRS ziemeļu apgabaliem izsūtīja vairāk kā 1143 cilvēkus. Padomju varas laikā aizsākās sociālistiskais saimniekošanas veids - dibinot MTS, padomju saimniecības, kolhozus.

Tagad Jelgavas novadu veido 13 pagasti: Elejas, Glūdas, Jaunsvirlaukas, Kalnciema, Lielplatones, Līvbērzes, Platones, Sesavas, Svētes, Valgundes, Vilces, Vircavas un Zaļenieku pagasts. Katrs pagasts iedalās lauku teritorijās un ciemos.